8. diena – brīvā diena. 1. daļa

19.03.2015
Pirmais rīts jaunajā naktsmītnē. Juris klusiņām uzmodina mani augšā un sākam pamazām gatavoties iešanai uz sēklu banku. Kamēr vāram ūdeni un gatavojam brokastis, pamazām arī pārējie mostas augšā.

Arī Maija, kas mūs izmitina pie sevis, ir augšā. Parunājāmies par visādām tēmām, tad uzjautāju viņai, vai vispār ir redzējusi leduslāci? Atbildēja apstiprinoši un teica, ka saskārās vasarā, pēc pāris nedēļām, kad jau te sākuši studēt. Viņa studijas ietvaros grupās devušies nakšņot teltīs ārpus pilsētas un no rīta pamodinājis leduslācis, jo nostrādājusi aizbiedēšanas sistēma, bet tas leduslāci nenobiedēja un tas meklēja tālāk ēdamo. Sākumā šāvuši ar signālraķeti, kas viņiem nenodarot ļaunu, tik lai aizbiedētu prom, bet tas arī nepalīdzējis un viņš turpinājis ar ēdiena meklēšanu un ēšanu. Rezultātā viņi bija izšāvuši 17 raķetes! Drīz vien parādījās izsauktais helikopters un tas beidzot nobiedējis leduslāci, kurš devās bēgt. Visi tika sveikā cauri ar lielu izbīli un pieredzi. Bija nopietni, bet tagad jau var pastāstīt ar smaidu. Pateica, ka citi, kas te ilgi dzīvo tā arī nav redzējuši nevienu leduslāci, citi pa retam ierauga, un citi jau drīz vien sastopas ar leduslāci, pēc ierašanās šeit. Ieraudzīt leduslāci ir salīdzinoši reta parādība, kā arī uzbrukt cilvēkiem vēl retāka.

Es ar Agnesi un Juri taisāmies iet garā pastaigā uz sēklu banku pa veco ceļu, kas ir pieejams sniega močiem un gājējiem (bruņotiem, jo ir ārpus pilsētas). Anders arī nāks mums līdzi līdz kādam brīdim un tad dosies savās gaitās pa pilsētu. Pārējiem arī ir savi plāni. Vieniem pastaigāt pa pilsētu, vieniem atpūsties, kā nekā šī diena ir brīva un katrs var darīt, ko vēlas.

Pirms došanās uz sēklu banku ieiesim veikalā, kur ir par brīvu internets, un pastā. Izmantojot internetu, Agnese dara lietas, ko viņa grib laicīgi sadarīt, Juris arī izmanto izdevību. Tikmēr es aplūkoju veikalus. Mani māc ziņkārība, ko te var iegādāties aktīvam dzīvesveidam. Pētot veikalu, nonācu pie secinājuma, ka te ir praktiski viss, kas būtu nepieciešams, lai uzturētos ziemas salā un vasarā. Ir pieejams visāds ekipējums, sākot no galda piederumiem līdz alpīnismam. Apģērbi ir plašā klāstā. Ir arī Hero Go pro kamera un tās piederumi. Ja nav īpašas prasības, tad te var tik pat kā atlidot bez nekā un doties šeit iepirkties, bet ir viens ‘bet’ – cena. Cena kā jau pie Norvēģiem, bet it arī pozitīvā daļa, te cenā nav iekļauti nodokļi, jo te nodokļu neesot. Ja nauda ir pa pilnam, tad var sapirkties. Ar grādīgiem dzērieniem gan ir grūtāk, jo arī te ir limitēts daudzums cik tu drīksti nopirkt. Ja esi ielidojis, tad ar lidmašīnas biļeti jādodas iepirkt, bet vietējiem ir izsniegta speciāla kartiņa, kur atzīmē cik daudz esi paņēmis.

Agnese pabeidza ar internetu un es veikalu apskati. Dodamies uz pastu un noskaidrojam pastkaršu cenas. Rīt viņi izdod speciālu pastmarku par godu saules aptumsumam. Pastmarka maksā 20NOK.

Vistālak uz ziemeļiem esošais saules pulkstenis

Saules pulkstenis

Četratā dodamies uz sēklu bankas pusi un stumjam sadabūtās ragavas. Pārejam pāri tiltam un dodamies apskatīt saules pulksteni, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem un rāda visu diennakti, kad te ir polārā diena. Saules pulksteņa laiks atbilst mobilā telefona pulkstenim. Pierakstāmies viesu grāmatā un safotografējam saules pulksteni, un apskatām, kā šeit ir ar kalna ēnu un kur labāk vērot aptumsumu. Secinājām, ka vieta būs laba un aptumsumu vajadzētu redzēt starp diviem kalniem.

Dodamies uz veco ceļu un redzam vecu sniega mašīnu un trošu vagonu, kas ir nolikts publiskai apskatei. Drīz vien pamanām uz mājas sienas, ko pazīstamu no pagājušā saules aptumsuma. Austrālijas ķengura zīmi! Tik karsti te gan nav un ķengura arī nav.

Trošu vagoniņi

Trošu vagoniņi

Tālāk piestājam pie vecā gaisa vagonu šķirotavas, kas pienāk no četrām pusēm un vecie statņi joprojām stāv savās vietās. Tāda kalnrūpniecības vēsture, kas te tiek saglabāta kā vēsturisks mantojums, un vecās mājas arī nav atļauts nojaukt. Ir saglabāta viena daļa posmu ar trosēm un vagoniem. Šajā vietā ir arī GeoCaching slēpnis. Vienu brīdi meklējām tā kā pēc apraksta, kur vajadzētu būt, bet drīz vien atrodam nedaudz tālāk. Tikmēr Anders uzņem bildes. Viņš tālāk nedosies un ies atpakaļ uz pilsētu.
[… turpinājums sekos…]

4. diena – balts un melns

15.03.2015
Rīts nomācies ar lielu vēju apmēram 14m/s. Ceļotāji pie labi klāta brokastu galda diezgan klusi, laikam visi klusībā cer, ka laiks uzlabosies un būs skaista saulaina diena.

Šīs dienas plānā brauciens ar sniega močiem uz TempelFjorden. Pirms bruciena kompānija Arctic Adventures sīki un smalki iepazīstina ar visām drošības norādēm, ieģērbj speciālos kombinezonos un zābakos. Protams – ķivere, brilles un cimdi – viss tiek nodrošināts. Īsa instukcija, kā vadīt sniega moci un…. aidā…. :) Brauciens var sākties. No sākuma visi tā piesardzīgi izmēģina gāzīti, tad bremzīti, pēc pāris minutēm aaiiiidāaaaa…. gāze grīdā, cikvien tas ir iespējams braucot rindiņā viens aiz otra.

Uzsākam braucienu uz Tempelfjordenu. Pa ceļam vairākas apstāšanās reizes, kurās uzņem dažus foto un video. Samainās braucēji vietām un reelaks/čils var sākties. Tas tāpēc, ka braucot pie sniega moča stūres tu vairāk iespringsti uz ceļu, bet sēžot aizmugurē, tu vari izbaudīt dabu, vērojot nesteidzīgos ziemeļbriežus. Viena no apstāšanāš reizēm bija pie sasaluša ūdenskrituma. Forši. Izrādās esam braukuši pa sasalušu upi, nevis, kā man likās pa ieleju, starp kalniem!

Sasniedzot Tempelfjordu paveras burvīgs skats uz ledāju Tuna un Von Post un līci. Roņus un lāčus gan neredz, bet skats tāpat ir pasakains. Piestājam lai papusdienotu Fredheimā, kur Hilmar Nous pavadīja 26 no viņa 38 ziemām in Svalbard. Var redzēt arī pasaulē vienīgo laivas hoteli kurš ir iesalis ledū – Noordenlicht. Pusdienas ir samērā gardas, ja ņem vērā faktu, ka tās ir pakās aplejamās, kaut kas līdzīgs Roltoniem!

Mēs uz sniegamočiem

Mēs uz sniegamočiem

Kad ir paēsts un iedzerta tēja vai arī sīrupa ūdens, kas šeit ir ļoti populārs, dodamies atpakaļceļā. Vējš nu jau ir vēl spēcīgāks un pamatīgi putina sniegs, un pūš tieši sejā. Dažu brīdi pat neko nevar redzēt. Ik pēc minūtes ar vienu roku nākas no brillēm noslaucīt sniegu, lai varētu redzē priekšā braucošā moča gaismiņu, un varētu vispār saprast kur jābrauc. Ar otru roku stingri jātur taisnais kurss un gāze! Nedrīkst atpalikt no priekšā braucošā moča, jo tad var palikt viens pats, sazin kur, jo visapkārt viss ir balts, un saprast kur zeme, kur debesis nevar!

Tuvojoties pilsētai Longjerbīenai, putenis pierimst, bet tā vietā sāk līt lietus, jo ir plusos. Tur kur no rīta braucot nevarēja ne nojaust par to, ka ir upe, tagad jau vietām sāk krāties ūdens.

Esam veiksmīgi izbraukuši šīsdienas maršutu. Bet vai ar to šīs dienas piedzīvojumi beidzas?! Nē! Vakarā gatavojot vakariņas (šoreiz būs veģetāras vakariņas, makaroni ar sieru) pamanām, ka vējš aiz loga stipri svilpo. Un tad pēkšņi, pļukš – nav elektrības! Iestājas klusums, pirmā doma izsisti korķi, jo sildijās vairākas tējkannas. Bet nē, izrādās nav elektrības visā ciemā! Atrodam dažādas baterijas, kas nu kuram ir paņēmies līdzi, saslēdzam tās, salejam silto ūdeni termosos, arī auksto ūdeni salejam tukšajās pudelēs, jo konstatējam, ka krānā ūdens neatjaunojas. Sēžam visi ap galdu spēlējam galda spēli Uno. Ik pa laiciņam izskan kāds melnais joks, par pēdejo sms, ko nosūtīt, jo drīz arī telefoni nestrādās. Ik pa laicinam kāds dodas uzvilkt ko siltāku, jo pamazām siltums no mājas tiek izpūsts. Opā, uz brīdi elekrība atjaunojas, visi priecīgi, bet tas tik uz brīdi…

Nu jau diezgan vēls; kāds baumo, ka šī nav parasta situācija, un ja elektrību ilgākā laikā neizdosies atjaunot nāksies evakuēties no salas! Hmm… tik nevar saprast kā tieši, jo šādā vējā (apmēram 24m/s neskaitot brāzmas un sniegputeni) domājams, ka neviena lidmašīna nepacelsies! Bet mūsos valda miers, un doma par gaišāku rītdienu, tāpēc dodamies uz čuču, ar vilnas zeķēm kājās, jo tā drošak! :)
Redzēs ko nesīs rītdiena!