14.03.2015
Diena sākās uz mata tāpat kā manas dzīves iepriekšējās 858 dienas – ar skrējienu. Un tomēr šī diena beigās izrādījās pavisam atšķirīga no jau izdzīvotajām. Pirmā pilnā diena Longjērbīenē! Izrādās, ka pasta stacijas ēka atronas tieši 2.4 kilometrus no mūsu apartamentiem – ideāli piemērots galamērķis rīta skrējienam. Tāpēc ar Alīnu aizskrējām līdz pastam nosūtīt pastkarti māsai uz Valmieru un atskrējām atpakaļ kalnup, tādējādi savācot tik ļoti nepieciešamos piecus kilometrus, ko par dienas minimālo normu mums abiem uzstādījusi mana sieva. Laiciņš šodien tiešām jauks – saulains un bez vēja. Tas dabiski nozīmē, ka jāskrien ierastajā tērpā – T-kreklā un šortos. Īsti nezinu, kāda ir temperatūra, bet tā kā atpakaļceļā man sāka nedaudz salt ausis, tad vērtēju, ka varētu būt bijis nedaudz aukstāks par kādiem -5°.
Pirmā pilnā diena nes mums arī pirmās viesu nama piedāvātās brokastis, kas iekļautas uzturēšanās maksā. Biju nedaudz satraucies par to, vai tajās būs pieejams arī kaut kas ēdams, vai būs jāsamierinās tikai ar tostermaizītēm ar ievārījumu un šokolādi, brokastu pārslām un citām indēm. Tomēr uztraukumam nav pamata, manu dārgo lasītāj, jo piedāvājumā ietilpst virkne īstu ēdienu, ieskaitot (bez neaprobežojoties ar) divu veidu sierus un četru veidu gaļas, kā arī gurķus un pat pastēti.
Drīz jau klāt 9:00, un esam gatavi doties! Doties kurp, vaicāsiet? Šodien mums paredzēts pārgājiens ārpus pilsētas pa nelieliem kalniem. Tas prasīšot 5-6 stundas, tāpēc skaitās pus dienas gājiens (pusdienas tātad nav iekļautas, tās iekļautas tikai pilnas dienas gājienos). Mēs tiekam aprīkoti ar visu nepieciešamo ekipējumu – sniega kurpēm, nūjām un vēju necaurlaidīgiem cimdiem, kam tādi vajadzīgi. Ceļā mūs pavadīs divi oficiāli gidi – galvenais gids vārdā Katja, kas atbraukusi šeit dzīvot no Vāczemes, un viņas palīggids vārdā Luīze. Katja stieps līdzi arī šaujamo kā nodrošinājumu pret potenciāli iespējamu polārlāču uzbrukumu, kas gan šajā apkaimē notiekot ļoti reti, taču Arktikas karaļa sastapšanas iespējamība nav vienāda ar nulli (un, protams, tā nav arī negatīva, kā jūs droši vien atceraties no savām matemātikas stundām skolā). Mūsu gidus pavadīs vēl viens biedrs – visiedvesmojošākais no mūsu mazās komandas –, kurš visu ceļu šodien pieveica pilnīgi basām pēdām un arī bez jebkāda papildus apģērba virs savām paša spalvām. Suns pat ar prieku ik pa laikam, gaidot mūs, atlaidās sniegā pagulēt.
Skats uz Longjerbīenu
Pulkstenis rāda jau 10:00, un mēs dodamies ceļā! Startējam virzienā, kur pavisam netālu aiz mūsu barakām redzami lieli kalni. Staigāšana sniega kurpēs izrādās ļoti viegla, lai arī šī man ir pirmā šāda veida pieredze dzīvē. Sniega kurpes neļauj kājām iegrimt pārāk dziļi irdenajā sniegā, kā arī tās aprīkotas ar dzelkšņiem, kas ledus posmos palīdz nenoslīdēt lejā no kraujas. Drīz vien jau esam sasnieguši kalna pakāji un sākam kāpt nedaudz uz augšu. Ļaujiet man nedaudz aizsteigties notikumiem pa priekšu, atklājot, ka galu galā šis pārgājiens izvērtās vienkārši fantastisks. Varētu teikt, ka viss bija ideāli, dabas skati vienkārši lieliski, un šis noteikti bija viens no maniem visvairāk atmiņā paliekošajiem pārgājieniem, kādus esmu veicis. Lai arī mūsu temps bija riktīgi lēns un mēs riktīgi bieži taisījām pauzes, fantastiskie skati visapkārt lika aizdomāties par to, kādā gan brīnišķīgā piedzīvojumā esmu iekūlies.
Katja bija iepriekš stāstījusi, ka laika apstākļi šeit ziemā var mainīties ļoti strauji, un mēs drīz vien patiešām dabūjām novērot šādas izmaiņas. Rīta saule bija mūs pametusi, un tās vietā parādījies vējš. Kāpjot arvien augstāk kalnā, vējš aizvien vairāk pieņēmās spēkā un brīžiem pūta reāli spēcīgi. Bija prieks būt daļai no tā visa un izjust dabas spēka brutālo varenību. Tomēr auksti nebija, jo biju apvilcis vairākas drēbju kārtas, vienīgi roku pirksti šad un tad sāka salt, pirms tos atkal sasildīju, spēcīgi vicinot rokas gar sāniem, tādējādi atjaunojot lielāku asins cirkulāciju pirkstu galos.
Pēkšņi mums tika paziņots, ka nu jau atrodamies uz ledāja – arī šādu atrašanās vietu piedzīvoju pirmo reizi. Jā, šodien laikam daudz ko nāksies piedzīvot pirmo reizi, un pieņemu, ka ne man vienam. Liekas, ka šī ledāja nosaukums bija Larsbreen, kas norvēģu valodā nozīmē Larsa ledājs (bet es varu kļūdīties, tāpēc nelieciet visu savu naudu uz šo versiju). Pēc brītiņa (īstenībā jau tuvāk pārgājiena beigu daļai) bija arī otrs ledājs – Longyearbreen. Pārejā no viena ledāja uz otru mēs sasniedzām augstāko punktu šajā gājienā – Sarkofagen virsotni (kas īstenībā nav virsotne kā spice, bet drīzāk tāda kā plakankalne). Tur, augšā, gan bija riktīgi liels vējš, un līdz ar to bija arī diezgan pavēss (it īpaši, ja bija vēlme kaut ko nobildēt ar tālruni, kam ir skārienjutīgs ekrāns, kas līdz ar to pieprasa vilkt nost cimdu). Nedaudz arī sniga, tāpēc no panorāmas mums visapkārt diez kas daudz virsotnē redzams nebija, tomēr kaut kas bija gan, un tas, kas bija, bija smuki – kalni bija (un vēl joprojām ir) majestātiski un, pilnībā pārklāti ar sniegu un ledu, izskatījās pat nedaudz sirreāli. Virsotne bija tikai ap 500 metrus augstu virs jūras līmeņa, tātad no starta vietas bijām tikuši kādus 450 metrus augstāk.
Pēc virsotnes iekarošanas gidi mums sarīkoja tējas (vai kafijas, vai ūdens un cepumu, vai kāda jocīga sīrupa) pauzi. Tā tika ieturēta nedaudz zemāk, kur nebija tik ļoti vējains, un pēc tam jau devāmies pēdējā pārgājiena posmā atpakaļ uz civilizāciju. Ārpus civilizācijas mums izdevās satikt vien pāris citu gājēju grupiņu (kas bija mazākas par mūsējo) un vienu individuālu ceļotāju, kā arī paveicās redzēt dažus ziemeļbriežus (gan no paliela attāluma). Ziemeļbriežu pamanīšanā gan nepārspēts palika mūsu pūkainākais kolēģis, kas šādos gadījumos uzreiz sāka ostīt gaisu briežu virzienā ar vēlmi kādu no tiem nomedīt. Tad Katja parasti centās viņu pārliecināt (lai arī neveiksmīgi), ka tās tur tālumā nav viņa pusdienas.
Atpakaļceļā Agnese piedāvāja interesantāku veidu, kā tikt lejā pa slīpajām nogāzēm – jānoguļas uz muguras un jāļauj diviem citiem kolēģiem vilkt tevi aiz nūjām ar galvu pa priekšu lejup no kalna. Taču reizēm parasts lejupceļš jeb leja mēdz pārvērsties par bēdu leju, un šī bija tā leja, kur atstāju savu mobilo tālruni, ļaujot tam manis vilkšanas brīdī nejauši izslīdēt no kabatas. Zaudējumu atklāju tikai mūsu pārgājiena finišā, tā kā neko darīt – lai cik iedvesmojoši nebūtu kalni, tie reizēm prasa savu tiesu atpakaļ. Gluži kā ikviens no mums – tie dot un tie ņem, un cilvēkam ne vienmēr ir ļauts izvēlēties, kas tiek dots un kas paņemts. Tā man bija skaidra zīme, ka vērts pārdomāt lietu nozīmi savā dzīvē – droši vien, ka man vienkārši ir par daudz mantu. Šajā brīdī gan laikam jāpiemin, ka pēc zaudējuma atklāšanas Katja ar Alīnu devās atpakaļ uz minēto bēdu leju ar sniega motociklu, kur manu tālruni atrada (jau pārklājušos ar ledus kārtiņu, bet vēl joprojām strādājošu). Šis gan ir pavisam cits stāsts, kas īsti neiet kopā ar manu versiju par došanu un ņemšanu, un tas tādējādi nav daļa no šodienas apraksta.
Ceļojums nu ir beidzies, bet diena vēl turpinās. Alīna un Juris pēcāk aizstaigāja lejā uz pilsētas centru apskatīt baznīcu, kamēr mēs, pārējie, palikām atpūsties mājās. Nu jā, mājās.. Tās jau īstenībā tikai veco ogļraču barakas, ko šobrīd dēvējam par savām mājām. Patiesībā viss šis stāsts uzrakstīts, lietojot ne gluži tos pareizākos vārdus. Kalns, kurā kāpām, īstenībā tāds pauguriņš vien bija, savukārt lielais pārgājiens reāli bija tikai īsa pastaiga (kopā nogājām vien 8.5 km un tikai četrās stundās ar astīti). Bet tā jau tas dzīvē notiek – ja tiec iemests tik atšķirīgā vidē no ierastās, tad laikam viss šķiet neparasti pārsteidzošs!
Brauciens var sākties. No sākuma visi tā piesardzīgi izmēģina gāzīti, tad bremzīti, pēc pāris minutēm aaiiiidāaaaa…. gāze grīdā, cikvien tas ir iespējams braucot rindiņā viens aiz otra.